Viktors pie mums pirmo reizi palika pa nakti piektdienā. No rīta viņš piecēlās agrāk par mani, aizgāja uz virtuvi un sāka darboties ap kafijas aparātu. Es pamodos no svaigas kafijas smaržas un tekoša ūdens skaņas.
Kad iegāju virtuvē, Viktors stāvēja pie plīts un cepa olu kulteni. Viņš man uzsmaidīja:
— Labrīt! Ceru, ka neiebilsti? Esmu pieradis brokastot agri.
Es apsēdos pie galda, vēl aizmigusi un nedaudz apmulsusi par jauno situāciju. Mans dēls Ivars no savas istabas iznāca pēc kādām desmit minūtēm. Ieraudzīja Viktoru, klusējot pamāja ar galvu, atvēra ledusskapi un ielēja sev glāzi sulas.
Viņš to izdzēra, stāvot pie loga, pat nepiesēžoties pie mums. Pēc tam viņš vienkārši aizgāja atpakaļ uz savu istabu.
Viktors man jautājoši paskatījās. Es tikai paraustīju plecus – sak, pusaudzis no rītiem nav pārāk runātīgs. Viktors saprotoši pamāja un turpināja brokastot. Toreiz man tas nelikās nekas neparasts.
Ārā valdīja tumšs februāra rīts, sniegs lēnām kusa uz ietvēm, un es domāju, ka mums visiem vienkārši vajag laiku pierast.
Kāpēc es nolēmu sākt šīs attiecības
Viktoram ir četrdesmit deviņi gadi. Viņš strādā skolā par skolotāju, ir šķīries jau desmit gadus un viņam nav savu bērnu. Mēs iepazināmies caur kopīgu paziņu kādā dzimšanas dienā Jelgavā. Mēs ilgi runājām, apmainījāmies numuriem un pēc tam sākām tikties uz kafiju.
Viktors izrādījās mierīgs, nosvērts cilvēks, bez liekām ambīcijām vai tēlošanas. Man pašai ir četrdesmit četri gadi, strādāju par grāmatvedi nelielā firmā. Esmu šķīrusies pirms astoņiem gadiem, un mans dēls Ivars mācās devītajā klasē.
Pirmos divus mēnešus mēs tikāmies neitrālā teritorijā. Viktors brauca pie manis tikai tad, kad Ivara nebija mājās – ja viņš bija pie vecmāmiņas Rīgā vai basketbola treniņā.
Es negribēju sasteigt notikumus. Sapratu, ka pusaudzim svešs vīrietis mājās ir liels stress. Viktors to saprata un neuzstāja uz kopdzīvi.
Tad es nolēmu, ka ir pienācis laiks. Ivaram ir piecpadsmit gadi, viņš vairs nav mazs bērns. Es domāju, ka man ir tiesības uz savu personīgo dzīvi. Es ielūdzu Viktoru uz vakariņām, kad dēls bija mājās. Iepazīstināju: “Šis ir Viktors, mans draugs.”
Ivars paspieda viņam roku, pateica “labvakar” un apsēdās pie galda. Vakariņas pagāja mierīgi. Viktors mēģināja runāt ar Ivaru par skolu un basketbolu. Ivars atbildēja īsi, bet pieklājīgi. Pēc ēšanas viņš uzreiz aizgāja uz savu istabu.
Es toreiz nodomāju: “Viss kārtībā, viņš to uztvēra normāli.”
Sīkumi, kurus es sākumā neievēroju
Viktors pie mums sāka nākt biežāk. Vairākas reizes nedēļā viņš palika pa nakti. Es jutos laimīga. Pirmo reizi astoņu gadu laikā es nebiju tikai vientuļā māte, bet sieviete, kurai blakus ir vīrietis.
Viktors palīdzēja mājas darbos: salaboja pilošo krānu, ieskrūvēja spuldzīti koridorā, kuru es pati plānoju nomainīt jau pusgadu. Viņš reizēm pagatavoja vakariņas, ja es aizkavējos darbā. Šķita, ka viss sakārtojas lieliski.
Taču bija detaļas, kuras es norakstīju uz nejaušību vai pusaudža vecuma kaprīzēm.
Ivars pārstāja brokastot kopā ar mums tajos rītos, kad Viktors bija palicis pa nakti. Viņš teica, ka nav izsalcis un paēdīs skolā. Es neuzstāju. Domāju – pusaudzis, varbūt tiešām negrib ēst tik agri.
Tad Ivars sāka aizkavēties treniņos. Agrāk viņš bija mājās ap septiņiem vakarā, bet tagad nāca deviņos vai desmitos. Viņš stāstīja, ka treneris ielicis papildu nodarbības. Es pat priecājos – dēls nopietni sporto.
Tāpat Ivars sāka biežāk braukt pie vecmāmiņas brīvdienās. Agrāk viņš brauca reizi mēnesī, bet tagad gribēja braukt katru sestdienu. Viņš teica, ka vecmāmiņai ir grūti vienai, vajagot saskaldīt malku vai palīdzēt dārzā. Es domāju – cik man dēls tomēr ir rūpīgs.
Es nesaliku visus šos mazos sīkumus kopā vienā bildē. Bet vajadzēja. Es redzēju tikai to, ko gribēju redzēt – savu mierīgo un sakārtoto dzīvi.
Vakars, kad patiesība nāca gaismā
Bija pagājuši četri mēneši, kopš Viktors pie mums regulāri uzturējās. Trešdienas rītā es pamodināju Ivaru kā parasti. Viņš iznāca virtuvē, ieraudzīja Viktoru pie galda dzeram kafiju un pēkšņi apstājās durvīs.
Viņš paskatījās uz mani, tad uz Viktoru, ne vārda neteica un apgriezās, lai ietu atpakaļ uz istabu.
Es gāju viņam pakaļ:
— Ivar, kas notika? Tu nokavēsi skolu.
Viņš sēdēja uz gultas malas un skatījās sienā:
— Es neiešu.
— Kā tas ir – neiesi?
Tev šodien ir svarīgs kontroldarbs matemātikā.
— Man ir slikti.
Es pieliku roku pie viņa pieres – karsts nebija. Es apsēdos viņam blakus:
— Ivar, pasaki godīgi, kas notiek?
Viņš ilgi klusēja, tad klusi, pat nepaskatoties uz mani, pajautāja:
— Mammu, cik ilgi vēl viņš te būs?
Es uzreiz nesapratu:
— Kas?
— Tas tavs Viktors.
Man šķita, ka man virsū uzgāž ledainu ūdeni. Es sēdēju un nezināju, ko teikt. Ivars turpināja:
— Es saprotu, ka tev vienai ir garlaicīgi. Bet kāpēc viņam jādzīvo šeit? Šīs ir mūsu mājas. Tava un mana. Izvēlies: vai nu es, vai viņš.
— Ivar, viņš te nedzīvo pastāvīgi. Viņš tikai ienāk ciemos.
— Ciemos? Katru nedēļu pa trim reizēm! Viņam ir savs dzīvoklis, lai viņš tur arī sēž.
Tajā brīdī Viktors pieklauvēja pie durvīm:
— Madara, vai viss kārtībā?
Ivars piecēlās un klusi, bet saspringti noteica:
— Mammu, viņš ir visur. Pat manā istabā man vairs nav miera.
— Viņš tikai gribēja palīdzēt… — es klusi bildu.
— Man nevajag viņa palīdzību, — dēls atteica, un viņa balsī parādījās emocijas. — Viņš nav mans tēvs, un viņš nekad tāds nebūs.
Istabā kļuva tik kluss, ka varēja dzirdēt katru elpas vilcienu. Ivars nodūra galvu, it kā pats būtu nobijies no savas atklātības.
Tajā mirklī es sapratu, cik ļoti esmu kļūdījusies – mans dēls savās mājās jutās kā ciemiņš, kuram jādod vieta citam.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā beidzās šī saruna un kādu lēmumu es pieņēmu pēc astoņiem mēnešiem.
